Kādas ir likumsakarības starp sāls patēriņu, dzīvās dabas (cilvēku un dzīvnieku) nepieciešamību pēc sāls un atmosfēras spiedienu un kā tas liecina par nesenām globālām izmaiņām dabā (katastrofu).
Izrādās, ka sāls patēriņš vistiešākā veidā ir saistīts ar atmosfēras spiediena izmaiņām uz Zemes.
Pēkšņs sāls trūkums
Izrādās, ka mūsu sāls lietošanas paradums nav gardēžu iegriba. Tas ir nepieciešams izdzīvošanai. Mums nepieciešamā sāls dienas deva ir 5 līdz 10 grami. Ja pārtrauksim lietot sāli, tad sekas būs tādas, kā nogurums, kaulu trauslums, nervu saslimšana, gremošanas problēmas, apetītes trūkums un visbeidzot iestāsies nāve. Tas notiek tādēļ, ka organisms cenšas iegūt sāli no citiem avotiem – no kauliem, audiem un muskuļiem. Rodas jautājums – kādēļ daba ar mums tik skarbi apgājās? Un no kurienes mūsu tālie “mežonīgie” senči ieguva sāli, kurš faktiski pieejams bija samērā nesen un to nemaz tik viegli nav iegūt (tas nav atrodams dabā brīvā veidā, to vajag iegūt un apstrādāt)?
Vēl tikai pāris gadsimtus atpakaļ sāls maksāja ļoti dārgi, jo dabā tā ir ļoti reti sastopama tādā veidā, lai būtu uzreiz lietojama pārtikā. Un tikai attīstot sāls iegūšanas tehnoloģijas, kas aizņēma pāris gadsimtus, mēs iemācījāmies mākslīgi nodrošināt sāls pieprasījumu. Rodas jautājums – kādēļ cilvēkam tika liegts šis dzīvībai nepieciešamais resurss, ja, pēc noklusējuma, lai daba varētu normāli attīstīties, resursiem jābūt ar pārpalikumu?
Labi, štrunts par cilvēku, bet praktiski visi zālēdāji un putni cieš no šāda paša sāls trūkuma organismā. Rūpniecība ražo speciālu sāli mājdzīvniekiem. Ar sāli piebaro gan zirgus, gan trusīšus, gan arī mājas papagaiļus un kāmīšus. Mežā neviens dzīvnieks nepaies garām speciāli tur novietotam laizāmam sāls akmenim. Nelaimīgie dzīvnieki cieš no sāls trūkuma organismā tāpat, kā cilvēki, taču tiem nav sāls rūpniecības, kur to iegūt.
Viss liecina par neparastu situāciju dabā. Kaut kas ir mainījies dabā, pie tam tas ir noticis relatīvi nesen. Pretējā gadījumā daba būtu jau paspējusi pielāgoties jaunajiem apstākļiem.
Zinātnes skatījums uz problēmu
Bet zinātne šeit nesaskata nekādu problēmu, tikai mēģina izskaidrot likumsakarības. Zinātne pieturas pie teorijas, ka dzīvnieku asins sāļuma līmenis ir tāds pats, ka pasaules okeānos. Un pamato to ar pieņēmumu, ka dzīvā daba radusies okeānā un brīdī, kad dzīvā daba noslēdza iekšējos evolūcijas procesus, tā saglabāja okeānu sāļumu un minerālu sastāvu šūnās. Šūnas takā aizvērās un saglabāja tās vides (okeāna) šķidruma sastāvu un sāļumu.
Tagad fakti – šodien asins sāļums ir aptuveni 1% (0,89%, lai būtu precīzi), bet pasaules okeānu sāļums ir aptuveni 3%. Bet šis fakts šodien nevienu zinātnieku nemulsina, vēl jo vairāk – citu ideju nav, kāpēc tādi rādītāji. Tādēļ zinātnieki vienojās, ka tālā pagātnē okeānu sāļums bija 1%, bet tad, nezināmu iemeslu dēļ tas kļuva 3x sāļāks. Un visiem pofig, kāds tam bija iemesls.
Nu, labi, pieņemsim, ka ar asinīm viss ir skaidrs. Tomēr asinis ir starpšūnu šķidrums. Kā tad ir ar pašu šūnu? Bet ar šūnu viss ir pretēji – izrādās, ka minerālu sastāvs (sāļums) šūnās pilnībā atšķiras no minerālu sastāva asinīs. Asinīs ir vairāk nātrija jonu (+Na) un mazāk kālija jonu (+Ka), [(+Na)>(+Ka)], bet šūnās viss ir pretēji (+Na)<(+Ka). Zinātniekiem tagad būtu jāturpina sava teorija un jāstāsta, ka brīdī, kad radās pirmās daudzšūnu dzīvās radības, okeāna ūdens sāļums bija 1%, tajā skaitā (+Na)>(+Ka), bet daudz pirms tam, kad radās pirmās vienšūņu dzīvās būtnes, pasaules okeānu jonu sastāvs bija pretējs! Bulšits, protams!
Vāja teorija
Fakti ir tādi, ka šobrīd sauszemes un saldūdens dzīvības cieš no sāls trūkuma, savukārt jūras (sālsūdens) organismi izjūt katastrofālu sāls pārpalikumu. Un katrs dzīvais organisms sāls balansu risina individuāli, pielāgojot vai papildos noslogojot jau esošos resursus. Cilvēkam, piemēram, sāls balansa funkciju veic nieres. Es neaprakstīšu katru dzīvnieku, kā tas risina šo sāls problēmu, bet fakts ir tāds, ka neviens vēl nav paspējis pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem un izdzīvo kā māk. Bet, kurš nemāk, tas izmirst. Bet zinātnieki to cenšas skaidrot ar slikto ekoloģisko situāciju uz Zemes, tomēr dzīvnieki izmira arī 18 un 19 gadsimtā, kad ekoloģija bija labāka, nekā šodien. Un dabīgi, ka šodien zinātne nav spējīga izskaidrot, kā dzīvā radība varēja miljoniem gadu laimīgi attīstīties pie šādiem problemātiskiem dzīves apstākļiem, kas saistīti ar sāls balansu. Tb teorija par dzīvās radības okeānisko izcelsmi šodien vairs neiztur kritiku.
Pirms ejam tālāk, pastāstīšu, kas ir sāls sūknis un kā tas strādā.
Sāls sūknis
Pats svarīgākais, kam mums ir nepieciešams sāls, ir osmotiskā spiediena uzturēšanai [Osmotiskais spiediens]. Lai nav jālasa Vikipēdija, uzrakstīšu uzskatāmi, kā tas strādā.
Iedomāsimies trauku, kurš pārdalīts ar barjeru (plēvīti), kurai ir mazi caurumiņi, tik mazi, ka tikai ūdens molekulas tiek cauri, bet nātrija joni – netiek.
Tieši tāda ir šūnu membrānu īpašība. Ja tagad trauka vienā pusē ielej sālsūdeni, bet otrajā – saldūdeni, tad pēc kāda laika ūdens pārplūdīs uz sālsūdens pusi un par tādu pašu apjomu saldūdens pusē ūdens samazināsies. Ūdens cenšas atšķaidīt sālsūdeni un abās trauka pusēs iegūt vienādu koncentrāciju. Membrāna laiž cauri tikai ūdens molekulas, nātrija joni paliek vienā pusē, process notiek tikai uz vienu pusi. To rada osmotiskais spiediens un tā strādā tā sauktais sāls sūknis. Zinātne nav spējīgi izskaidrot šo procesu. Savukārt Aleksandrs Levašovs [Николай Левашов] to skaidro, kā dimensijas (telpas) maiņu. Mēs ar to, piemēram, nodarbojamies katru ziemu – kaisām uz ielām sāli, tādējādi mainot ietves vai brauktuves telpas dimensiju un tajā vietā mainās ūdens kristalizācijas temperatūra un tas nesasalst. Par šito tēmu citreiz..
Osmotiskais un atmosfēras spiedieni ir saistīti
Vienkāršoti organismā sāls sūknis strādā šādā veidā – ja starpšūnu šķidrums paliek mazāk sāļš (vairāk saldūdens), tad šķidrums tiek iepumpēts šūnā, jo šūna ir vairāk sāļa, bet nātrija joni (kā iepriekš rakstīju) no šūnas ārā netiek. Kā rezultātā šūna nedaudz piepūšas, paliek lielāka, jo tajā ieplūst papildus ūdens. Un otrādāk – ja starpšūnu šķidrums paliek sāļāks, tad no šūnām ūdens tiek atsūknēts un šūna saraujas, saplacinās. Šīs izmaiņas, protams, var notikt zināmās robežās, kamēr šūna to spēj mehāniski izturēt.
Tagad paskatīsimies šādu eksperimentu – ievietosim eritrocītus (sarkanos asinsķermenīšus) traukā ar ūdeni, kuram ir tāda pati sāls koncentrācija, kā eritrocītiem. Eritrocīti praktiski nemainīsies. Ja mēs tagad pasālīsim šķidrumu, tad eritrocīti sarausies, jo no tiem tiks atsūknēts ūdens, lai izlīdzinātu sāls koncentrāciju abās vidēs (traukā un šūnas iekšienē). Ja mēs tieši otrādi – padarīsim ūdeni mazāk sāļu (pieliesim klāt saldūdeni), tad eritrocīti paliks lielāki, piebriedīs, jo ūdens pārplūdīs no šķīduma šūnā iekšā. Skat. bildi zemāk.
Tagad turpināsim mūsu eksperimentu. Iepriekšējā eksperimentā mēs mainījām ūdens sāļumu pie nemainīga atmosfēras spiediena. Tagad, pie nemainīga ūdens sāļuma, pamainīsim atmosfēras spiedienu un paskatīsimies, kas notiek. Un kas notiks? Pareizi – eritrocīti piepūtīsies (piepildīsies ar ūdeni) un, iespējams, pārplīsīs, jo tajos iekšējais spiediens ir lielāks, nekā ārējais un spiediens cenšas izlīdzināties. Ja mēs tagad piebērsim šķīdumam klāt sāli (pasālīsim), tad sāls sūknis atsūknēs no eritrocītiem daļu ūdens, jo, kā iepriekš rakstīju, sāļuma koncentrācija abās vidēs cenšas izlīdzināties un, rezultātā, eritrocīti saplaks. Skat. zemāk bildi.
Tātad pie pazemināta atmosfēras (apkārtējās vides) spiediena eritrocīti var normāli izdzīvot, ja šķīdumam, kurā tie atrodas, ir paaugstināts sāļums.
Šis eksperiments pierāda, ka, ja zinātnieki neuzskatītu atmosfēras spiedienu par nemainīgu, tad jau sen būtu ievērojuši, ka sāļums asinīs ir tiešā veidā atkarīgs no tā (no apkārtējās vides spiediena). Bet zinātnieki nepieļauj domu, ka atmosfēras spiediens ir mainījies, savukārt tas, ka tādas inertas vides, kā pasaules okeānu ūdens sāļums ir palielinājies 3x, viņiem šķiet normāli, par to nevienam domstarpības nerodas.
Jāatzīmē, ka patiesībā process šūnās ir daudz sarežģītāks, nekā augstāk aprakstītais, un daļa no nātrija joniem tiek cauri membrānai un tml., bet kļūda ir ļoti neliela un sāls-ūdens balansa principu pamatos nemaina.
Kā tas strādā dzīvē
Tātad īsumā – uz mums iedarbojas atmosfēras spiediens 1ATM, jeb 760mm dzīvsudraba stabiņa. Un cilvēks nav tikai šūna, tam ir arī kaulu karkass un muskuļi un citi audi, kas nodrošina lielāku mehānisko izturību. Cilvēks var ienirt vairāk nekā 100m dziļumā un izturēt vairāk kā 10ATM spiedienu. Mēs pat īslaicīgi varam izdzīvot pilnīgā vakuumā (15-20 sekundes veikt apzinātas rīcības un būt pie dzīvības līdz 50 sekundēm). Tātad ar to var teikt, ka cilvēks īslaicīgi ir spējīgs izturēt ļoti lielas atmosfēras spiediena izmaiņas. Bet mēs nevaram ilgstoši izturēt pazeminātu atmosfēras spiedienu – spiediens šūnās ir lielāks, nekā starpšūnu vidē un, lai tās neplīstu no iekšējā spiediena, organisms pasāla starpšūnu vidi (pieprasa sāli) un osmotiskais spiediens atsūknē no šūnām ūdeni, tādējādi līdzsvarojot spiedienu starp šūnu un starpšūnas vidē (kā eksperimentā ar šūnām barokamerā). Rezultātā organismam vajag vairāk sāli un tas ir pastāvīgi jāuztur šādā paaugstinātā līmenī. Mūsu organisms to dara pastāvīgi un sūta mums signālu: “Gribu sāļu!”. Ja nedosi, tas to paņems no citām vietām organismā, kur vien iespējams.
Jāatzīmē, ka osmotisko spiedienu organismā sāls joni rada tikai par aptuveni 60%. Pārējie procesa “dalībnieki” ir glikoze, olbaltumvielas u.c., tb, kaut kas salds un garšīgs. Un te mums ir atbilde, kādēļ mums garšo saldumi – jo tas ir nepieciešams osmotiskā spiediena regulēšanai. Arī dzīvnieki, kuriem pietrūkst dabā sāls, garšo viss saldais. Un saldais dabā ir pieejams daudz vairāk – augļi, ogas, saknes, medus, u.c.
Slēdzieni
Tātad dzīvnieku un cilvēku organisms ir spējīgs izturēt daudz lielāku atmosfēras spiedienu nekā šobrīd (760mm dz.st.). Cik daudz lielāku ir grūti izskaitļot, bet, ja ņemam vērā, ka asins plazmas osmotiskais spiediens ir aptuveni 7,6ATM, tad vismaz 8x lielāku – aptuveni 8ATM. Izklausās skarbi, bet tas ir iespējams. Bez tam paši zinātnieki atklājuši, ka gaisa burbulī, kas atrodas ieslēgts dzintarā (pēc dažādām aplēsēm) spiediens ir 8..10ATM. Tas kā reize pierāda, ka dzintara sastingšanas brīdī atmosfēras spiediens bija 8..10ATM.
Un aptuveni varam parēķināt, kurā brīdī notika atmosfēriskā spiediena pazemināšanās, citiem vārdiem – kad notikusi ievērojama katastrofa uz Zemes, kas izraisīja šādas globālas izmaiņas atmosfēras spiedienā. To var izsekot, ņemot vērā cilvēces sāls ieguves industrializāciju. Pēdējos simts gadus tiek veikta centralizēta un industriāla sāls ieguve vairākās sāls ieguves vietās. Mūs glāba smagās tehnikas pielietošana. 300..400 gadus atpakaļ sāls ieguves pieaugums tika realizēts iztvaicējot jūras ūdeni vai arī iztvaicējot sāls šķīdumu no pazemes akām.
Viss, kas bija pirms tam, piemēram, sāls ieguve ar rokām no atklātām sālsraktuvēm, var nosaukt par neefektīvām. Pēdējos 500..600 gadus sāls ieguves tehnoloģija attīstījās daudz straujāk par, piemēram, kalēju vai podnieku tehnoloģijām, kas liecina par samērā neseno sāls ieguves tehnoloģijas attīstību.
Pēc raksta autora domām nozīmīgs atmosfēras spiediena kritums (lasi – globāla katastrofa uz Zemes) varēja notika 15..17. gadsimtā, kas labi sasaucās ar, piemēram, tā sauktiem Sāls nemieriem Соляной бунт vai angliski Moscow uprising of 1648, vai arī ar citu rakstu par [Leonardo da Vinči] gleznām, kuru plānoju drīzumā uzrakstīt.
Jautājums ir – kas varēja izraisīt šādu globālu katastrofu uz Zemes? Varbūt – atomkarš?
[Informācijas avots]
- Атмосферное давление и соль – свидетельства катастрофы
- Атмосферное давление и соль – свидетельства недавней глобальной катастрофы