Mēs visi skolā esam mācījušies Ņūtona vispasaules gravitācijas likumu. Bet ko mēs patiesībā zinām par gravitāciju, kas mums ir ielikta galvās? Atjaunosim zināšanas.. Uzreiz piebildīšu, pirms sāc lasīt rakstu – es neiztulkoju pilnīgi visu oriģinālo rakstu, bet interesantākās un acīmredzamākās lietas.
Pirmais fakts
Visiem ir zināms slavenais ābols, kas uzkrita Ņūtonam uz galvas, kā rezultātā viņš it kā izdomāja gravitācijas likumu. Lieta tāda, ka Ņūtons nekad nav atklājis vispasaules gravitācijas likumu, tas vienkārši neeksistē Ņūtona izdotajā grāmatā “Dabas filozofijas matemātiskie pirmsākumi” (skat. bildi).
Šajā darbā nav ne formulas, ne formulējuma, par ko lasītājs pats var pārliecināties. Vēl jo vairāk, pirmo reizi gravitācijas konstante tika pieminēta tikai 19.gadsimtā un attiecīgi vienādojums nekādi nevarēja parādīties agrāk. Un, protams, ir lieki piebilst, ka [gravitācijas konstantei], kas samazina rezultātu 600 miljardus reižu, nav nekāda fizikālā jēga un tā ir ieviesta, lai maldinātu un slēptu pretrunas.
Otrais fakts
Uzskata, ka [Henrijs Kevendišs] pirmais nodemonstrēja gravitācijas pievilkšanās spēkus laboratorijas apstākļos, izmantojot grozāmos svarus – horizontāls pārliktnis ar svariem abos galos, kuri piekarināti tievās stieplītēs (vadiņos). Pārliktnis varēja pagriezties, karājoties tievā stieplītē. Saskaņā ar oficiālo versiju, Kavendišs pietuvināja pie pārliktnī iekarinātajiem svariņiem divas daudz lielākas svaru bumbas, katru pa 158kg katrā pusē un pārliktnis esot nedaudz pagriezies. 
Tomēr eksperimenta metode bija nekorekta un rezultāti tika falsificēti, ko pārliecinoši pierāda fiziķis [Andrejs Grišajevs]. Grišajevs ilgi taisīja, pielaboja un iestatīja šo iekārtu, lai rezultāti atbilstu Zemes vidējam blīvumam, kuru aprakstījis Ņūtons. Eksperimenta metode paredzēja vairākkārtēju svaru bumbu pārvietošanu, bet patiesībā par pārliktņa kustības iemeslu kalpoja mikrovibrācijas, kuras izraisīja pašu svaru bumbu kustība un kuras tika attiecīgi nodotas pārliktnim. Šo pierāda arī tas fakts, ka šādai vienkāršai 18.gadsimta iekārtai mācību nolūkos būtu jābūt ja ne katrā skolā, tad vismaz augstskolu fizikas fakultātēs, lai studentiem praksē parādītu vispasaules pievilkšanās spēka likumu. Tomēr Kavendiša iekārta netiek izmantota mācību programmās un studenti tic uz vārda, ka divas svaru bumbas pievelkas.
Trešais fakts
Ja mēs ieliekam vispasaules gravitācijas vienādojumā datus par Zemi, Mēnesi un Sauli, un veicam aprēķinu, tad brīdī, kad Mēness atrodas starp Zemi un Sauli (piemēram, Saules aptumsuma brīdī), pievilkšanās spēks starp pāri Saule-Mēness ir vairāk nekā 2x lielāks, nekā starp Zeme-Mēness! Saskaņā ar šo vienādojumu Mēnesim bija jāmaina sava orbīta un jāsāk riņķot apkārt Saulei. Un šis bulšits nevienam neizraisa jautājumus! No sevis piebildīšu, ka joprojām uzskatu, ka mēs dzīvojam uz plakanas Zemes, nevis apaļas un mēs nerotējam ar nenormālu ātrumu un Saule un Mēness ir mums daudz tuvāk, nekā to mums stāsta oficiālie informācijas avoti, bet par šo tēmu uzrakstīšu citā rakstā.
Turpinot iepriekš rakstīto par aprēķiniem – šos aprēķinus var kritizēt, sakot, ka šādi aprēķini sanāk, ja Mēness blīvums ir cits, nekā tas šobrīd ir zināms un ka Mēness patiesībā ir ar tukšu vidu un mākslīgi radīts. Bet – par Mēnesi citā rakstā.
Ceturtais fakts
Par paisumiem un bēgumiem – pat skolā māca šo bulšitu par to, ka paisumi un bēgumi okeānos ir dēļ tā, ka Mēness vai Saule pievelk ūdeni (skat. vienu no sviestainām fotošopa bildēm, kur Zeme ir attēlota kā apaļa bumba).
Bet arī šī apaļās Zemes teorija neiztur nekādu kritiku. Saskaņā ar Mēness pievilkšanās teorijas, ūdens uz Zemes veido elipsveidīgu formu, kura Zemes griešanās dēļ rotē pa Zemes virsmu, veicot pilnu apli 24 stundās.
Tomēr prakse parāda šīs teorijas absurdumu, jo, saskaņā ar šo teoriju 1m augstam vilnim 6 stundu laikā ir jāiziet caur Dreika šaurumam (skat. bildi) 
no Klusā okeāna uz Atlantijas. Par cik ūdeni nevar saspiest (tāda ir ūdens īpašība, tas nav saspiežams), tad ūdens masa paceltu ūdens līmeni aptuveni 10m augstumā, kas praksē nenotiek. Praksē paisumi un bēgumi notiek pilnīgi autonomi un neatkarīgi viens no otra un rajonā no 1000-2000km.
Pat Laplass bija pārsteigts par šādu paradoksu – kāpēc paisums Francijā veidojas pēc kārtas katrā no ostām, lai gan saskaņā ar paisuma elipsoīda teoriju, tam visās ostās būtu jāveidojas vienlaicīgi.
Piektais fakts
Gravitācijas mērīšanas princips ir vienkāršs – gravimetrs izmēra vertikālo komponenti, bet svārsta novirze parāda horizontālo komponenti.
Pirmo mēģinājumu pārbaudīt masu pievilkšanās teoriju veica angļi 18.gadsimta vidū Indijas okeāna krastā, kur no vienas puses atrodas augstākā uz Zemes akmens siena, kas saucās Himalaji, bet no otras puses – okeāns, kas aizpildīts ar daudz mazāk masīvu vielu – ūdeni. Bet, diemžēl, svārsts uz Himalaju pusi nenosvērās! Vēl vairāk – gravimetri nekonstatēja pārbaudes ķermeņa masas starpību vienādā augstumā, gan virs masīviem kalniem, gan virs mazāk blīva kilometrus dziļa ūdens.
Lai glābtu nu jau iedzīvojušos sviestaino teoriju, zinātnieki nāca klajā ar paziņojumu – tipa par iemeslu šādiem rezultātiem kalpo fakts, ka zem okeāna ūdens atrodas daudz blīvāki ieži, bet zem Himalaju kalniem šie ieži ir irdenāki, tb. mazāk blīvi. Pie kam blīvums atšķiras tieši par tik daudz, lai rezultātu piedzītu pie nepieciešamā.
Eksperimentu rezultātā arī tika pierādīts, ka dziļās šahtās gravimetri 
uzrāda, ka pievilkšanās spēks nesamazinās līdz ar dziļumu. Tas turpina pieaugt, jo ir atkarīgs tikai no attāluma kvadrāta līdz Zemes centram.
Sestais fakts
Oriģinālajā rakstā ir vēl apskatīti vairāki fakti par gravitāciju, bet šķiet, ka pārāk sarežģīti, lai saprastu un lai spētu tos pats sev kautkā pierādīt vai pārbaudīt.
Toties piedāvāju noskatīties šo video. Un noskaties to vairākas reizes un tad pajautā sev – “Kur palika ķermeņa masa?”
Šis efekts tiek skaidrots ar žiroskopa efektu, tomēr arī šis ir pretrunā ar gravitāciju mūsdienu izpratnē. No sevis uzdošu jautājumu – sauc efektu kā gribi – žiroskopa vai cits – bet KUR PALIKA ĶERMEŅA MASA? Aizlidoja uz sāniem? KUR?
Vai arī var noskatīties video par dabas anomāliju Armēnijā, kur upe tek pret kalnu un mašīna pati brauc kalnā. Ok, piebildīšu, ka video nav dikti uzskatāms – nevar saprast, kur ir līmenis (es būtu paņēmis līdzi līmeņrādi, vai vismaz uzlicis uz brauktuves glāzi piepildītu ar ūdeni), bet šo vietu no teikti katrs var atrast un uz turieni aizbraukt, lai pats par šo pārliecinātos.
Septītais fakts
Nav daudz cilvēku, kuri zin tādu Viktoru Grebeņikovu (Виктор Степанович Гребенников). Par viņu var palasīt (saiti norādīju) un vēl noskatīties šo video:
Entomologs no Sibīrijas, kurš visu mūžu veltījis dobo struktūru pētīšanā kukaiņiem, bet īsumā – zinātniekiem jau sen ir zināms fakts, ka lielie masīvie kukaiņi, piemēram maijvabole 
lido pretēji visiem gravitācijas likumiem (svars par lielu un spārni par mazu) un izmanto tādu efektu kā antigravitācija. Grebeņikovs bija izpētījis šo lielo kukaiņu pasauli un savā darbā “Mana pasaule” aprakstījis antigravitācijas parādību kukaiņiem. Kukaiņiem zem spārniem ir īpašs veidojums, ar kura palīdzību kukaiņi izveido antigravitācijas zonu priekš sevis un ir spējīgi pacelties gaisā, neraugoties uz to lielo svaru. Bez tam Grebeņikovs, pamatojoties uz saviem pētījumiem, bija izveidojis antigravitācijas platformu, kuru pats arī izmēģināja praksē (lidoja pa gaisu).
Grebeņikovs mira mīklainos 
apstākļos un viņa darbi ir daļēji zuduši (domāju, ka viņu vienkārši novāca – pārāk daudz ko bija izzinājis), tomēr daļu no viņa antigravitācijas platformas var redzēt Grebeņikova muzejā Novosibirskā.
Astotais fakts
Un pēdējais fakts – mūsu pašu latvietis Eds Liedkalniņš, kurš 20. gadsimta pirmajā pusē emigrēja uz ASV. Par viņu var palasīt šeit [Тайна Кораллового замка во Флориде].
Šis augumā smalkais vīriņš, kuram nebija nekādu īpašu instrumentu, ne mašīnas un vispār nekādas tehnikas, kurš neizmantoja elektrību (tādas tur vienkārši nebija), bet tomēr kautkādā veidā iemanījās doties lejā pie okeāna, kurš viņš izcirta milzīgus vairāku tonnu smagus koraļļu blokus, transportēja tos uz savu īpašumu – koraļļu dārzu – un novietoja ar ideālu precizitāti!
Viens no stāstiem man vislabāk patika – kādā no reizēm, kad Edam vajadzēja transportēt kārtējo milzīgo bluķi, viņš bija sarunājis kravas auto ar šoferi (šo stāsta pats šoferis – tā laika aculiecinieks). Šoferis piebrauca pie bluķa, bet Eds palūdza to paiet tālāk nost no mašīnas, lai viņš neredz, ko Eds dara. Pēc 5 minūtēm Eds pasauca šoferi un akmens jau bija iekrauts mašīnā! Bez nekādas tehnikas!!! Jā, Eds turēja savu tehniku noslēpumā un strādāja tikai pa naktīm, lai arī kaimiņi neko neredz. Piemēram, zemāk bildē ir vairāku tonnu smagas koraļļu durvis (vārti), kur rotē ap savu asi un šis bloks ir novietots ar tādu precizitāti, ka pat 5-gadīgs bērns to var pagriezt vai pieaudzis cilvēks ar diviem pirkstiem.
Zinātnieki pēc Eda nāves sāka rūpīgi pētīt viņa radīto koraļļu dārzu. Eksperimenta nolūkā tika pat atvesta smagā tehnika – jaudīgs buldozers un tika uzsākts mēģinājums pārvietot vienu no daudziem 30 tonnu smagiem koraļļu bluķiem. Buldozers rūca un buksēja, bet tā arī tam neizdevās to izkustināt no vietas.
Koraļļu pils iekšienē tika atrastas dažādas iekārtas, vienu no tām zinātnieki nosauca par līdzstrāvas ģeneratoru, bet, domāju, ka Eds tās tur novietoja, lai maldinātu un liktu visiem domāt, ka viņš izmanto nezkādas iekārtas, lai pārvietotu bluķus. Patiesībā Eds izmantoja citus spēkus, lai paveiktu savu darbu. Šajā video tas tiek detalizētāk izstāstīts:
Viņa koraļļu pils arī mūsdienās ir noslēpums, un to joprojām var apskatīt Floridā, ASV.
Nobeigums
Un šis ir labākais, ko zinātnieki mums šodien var pastāstīt par gravitāciju.. 🙂
Vēl tik piebildīšu – Gravitācija neeksistē! Tas, kas mūs tur pie Zemes ir kautkas pilnīgi cits.. Varbūt tas notiek tikai tāpēc, ka esam smagāki par gaisu? Drīzumā uzrakstīšu rakstu par Levitāciju un kā to iemācīties, tas var palīdzēt saprast, kas ir gravitācija.